РАЗВЕДКА - ИНФОРМАЦИОННЫЙ ПОРТАЛ

Noklusējamā Krievijas Vēsture. 1 Daļa (

Krievija – unikāla valsts, unikāla visās nozīmēs. Ņemsim kaut vai valsts nosaukumu, un ... parādīsies vesels informācijas slānis, par kuru vairākumam Krievijas iedzīvotāju nav ne mazākā priekšstata. Valsts nosaukums – Krievija – radies no cita vārda – Raseja, kurš, savukārt, veidojies noRasēnijas[1] nosaukuma. Par Rasēniju sauca senās Slāvu-āriešu impērijas daļu, kas atradās uz rietumiem no Ripeju (Urālu) kalniem. Zemes uz austrumiem no Urāliem līdz Klusajam okeānam un tālāk no Lukomorjes (Krievijas Ziemeļiem) līdz Centrālajai Indijai sauca par Svētās Rases Zemi <!-- [if !supportFootnotes] --> [3] <!-- [endif] --> . Svešzemnieki šo valsti sauca dažādi. Viens no pēdējiem svešzemju vārdiem, zināmiem Eiropā līdz astoņpadsmitā gadsimta beigām, bijaLielā Tartārija[4] <!-- [endif] --> — pati lielākā pasaules valsts, kā par to runā 1771. gada britu enciklopēdijas pirmajā izdevumā. Tie, kas vēlas, var pārliecināties par to paši, ieskatoties šajā enciklopēdijas izdevumā.

Šīs impērijas pamatiedzīvotāji bija slāvi, lielākoties – krievi. Tai pat laikā tās teritorijā dzīvoja arī daudzas citas tautas, kurām bija vienādas tiesības ar pamatiedzīvotājiem. Aptuveni tā, kā tas ir mūsdienu Krievijā. Nosaukumam Tartārija nav nekāda sakara ar tjurku cilšu nosaukumu. Kad svešzemnieki jautāja šīs valsts iedzīvotājiem par to, kas viņi ir, tiem atbildēja: „Mēs esam Tarha un Taras <!-- [if !supportFootnotes] --> [5] <!-- [endif] --> bērni” — brāļa un māsas, kuri, pēc seno slāvu priekšstatiem, bija krievu zemes sargātāji. Šie priekšstati neradās tukšā vietā: lieta tā, ka cilvēks „ieradās” uz planētas Zeme caur tā saucamajiem Zvaigžņu Vārtiem[6] <!-- [endif] --> apmēram četrdesmit tūkstošus gadu atpakaļ. Starp pārceļotājiem bija salīdzinoši maza augsti attīstītu humanoīdveida būtņu grupa, kas bija ļoti tuva mūsdienu cilvēkam, un veidoja savdabīgu kastu, kuru pārējie pārceļotāji sauca par URĀM.

Urām <!-- [if !supportFootnotes] --> [7] <!-- [endif] --> piemita milzīgas iespējas, kas bija ārpus „vienkāršo” cilvēku iztēles robežām un kuri nepiederēja pie šīs kastas. Uras kļuva par visu pārējo skolotājiem un audzinātājiem. Viņi aizstāvēja sākotnēji salīdzinoši nelielās pēc skaita „vienkāršo” cilvēku apmetnes gan no mežonīgās dabas, gan arī no „divkājainajiem plēsoņām”. Uras apmācīja un palīdzēja apgūt sākotnējās tehnoloģijas, nodeva nepieciešamās zināšanas un zināšanas, kurām bija jābūt nepieciešamām tikai pēc tūkstošiem gadu. Uras tās šifrēja un nodeva saglabāšanai speciālai zintnieku-sargātāju[8] <!-- [endif] --> kastai, kuriem vajadzīgajā laikā būs jānodod saglabātās zināšanas, iznesot tās caur tūkstošgadēm, saglabājot visu, ko iespējams. Šim mērķim zintnieki-sargātāji saņēma divus rūnu alfabētus, un katru no tiem izmantoja dažādu uzticības līmeņu zintnieki - da’Āriešu un  h’Āriešu rakstu zīmes[9] <!-- [endif] --> . Atmiņas par urām-skolotājiem palikušas vārdos, piemēram, vārdākultūra, kas nozīmē morālo un garīgo priekšstatu sistēmu, kuru uras nodeva saviem aizgādnībā esošajiem rusiem. Divu kastu esamība senajiem slāviem atklājās vārdos, kurus tiem deva kaimiņi. Tādā veidā vairākums aziātu kaimiņu Slāvu-āriešu impērijas iedzīvotājus sauca par urrusiem, apvienojot šo divu kastu nosaukumus vienā veselā. Līdz šim brīdim daudzi aziāti krievus dēvē šajā vārdā – urrusi.

Kādu laiku slāvu cilšu nosaukumi veidojās, pievienojot sakneirus priedēkli, kas atspoguļoja šo cilšu īpatnības attiecībā pret citiem rusiem, piemēram, ET’ruski, P’rūši. Priedēkliset pirms rusu pašnosaukuma nozīmēapgaismotie rusi – augstās kult’ūras nesēji, par ko pierādījumi saglabājušies Itālijas ziemeļos uzrakstu uz akmeņiem un mākslas darbu veidā. Prūšu-slāvu vārds, kas nozīmēja Peruna Rusi <!-- [if !supportFootnotes] --> [10] <!-- [endif] --> , cits pašnosaukums – Venedi (Vendi) <!-- [if !supportFootnotes] --> [11] <!-- [endif] --> (rietumslāvu kareivju ciltis), ir saglabājies to aizņemtās teritorijas nosaukumā līdz deviņpadsmitajam gadsimtam, pat pēc tam, kad ģermāņu (gotu) ciltis sagrāba šo zemi IX-X gadsimtā pēc Kristus dzimšanas un iznīcināja vairākumu prūšu-slāvu, asimilējot atlikušos savā vidē un pieņemot to vārdu. Pēc tam par prūšiem sāka saukt vienu no ģermāņu ciltīm, kas dzīvoja šajās zemēs, un kam bija galvenā loma ģermāņu cilšu apvienošanai vienotā valstī deviņpadsmitajā gadsimtā.

Slāvu pagātnes daudzu tūkstošgadu laikā dažādu slāvu cilšu, kuriem sākotnēji bija vienota kultūra un viena valoda, nosaukumus noteica dažādi iemesli. Līdz uru izzušanai visām slāvu ciltīm bija otrs vārds urrusi. Pēc uru izzušanas funkcijas, kuras tie pildīja, piespiedu kārtā tika sadalītas starp to aizbilstamajiem rusiem. Tas noveda pie vairāku kastu formēšanās: zintnieku kastas – tradīciju un zināšanu nesējiem, profesionālokaravīru kastas, kas aizstāvēja no ārējiem ienaidniekiem,amatnieku kastas,zemkopju un lopkopju kastas. Pāri visām šīm kastām stāvēja dzimtu aristokrātija.

Kādu laiku pēc uru izzušanas, rusi savam kopējam dzimtas vārdam pievienoja to vai citu priedēkli, kas atspoguļoja to pamatdarbības veidu (et’ruski, p’rūši). Slāvu-lopkopju klejotājciltis sāka saukt sevi parskotiem, zemkopjus – parklajumniekiem, mežu iedzīvotājus – par drevļaniem. Vēlāk notika turpmāka slāvu dzimtu nodalīšanās citai no citas, kad, glābjoties no bada, kas izcēlās Sibīrijā pēdējās atdzišanas  laikā, daļa slāvu dzimtu apmeta Dzimteni jaunu, dzīvošanai piemērotu zemju meklējumos. Aizgājušās dzimtas savam nosaukumam izmantoja savu vadoņu – kņazu – vārdus. Dzimtas, kas aizgāja ar kņazu Sarmatu, sāka saukt sevi par sarmatiem, aizgājušie ar kņazu Skifu – par skifiem. Ar laiku, nošķiroties no mātes vēdiskās kultūras, šīs slāvu dzimtas „apauga” jaunajās zemēs ar vietējās kultūras īpatnībām, daļēji saistītām ar to tautu kultūras elementu iekļaušanu, ar kuriem tās bija kaimiņos vai pakļāva, ienākot jaunajās zemēs. Bet tās nebija citas tautas, tie bija tie paši slāvi. Un kad viņi turpmāk, to vai citu iemeslu dēļ, atgriezās savā iepriekšējā dzimtenē, atkaļ kļuva vienkārši parrusiem.

Šī iemesla dēļ „vēsturnieki” nevar izskaidrot pilnīgu to pašu sarmatu un skifu izzušanu. Viņi nekur neizzuda, bet vienkārši, atkal apvienojoties ar savām vecākajām dzimtām, pieņēma viņu dzimtas vārdu pēc tajos laikos esošajiem sociālajiem likumiem. Viņi bija kā slāvu dzimtas upes attekas: atzarojās no galvenās „gultnes” un vēlāk atkal ar to saplūda, ienesa svaigu straumi „vecās gultnes ūdeņos” tai laikā, kad virkne citu „dzimtas atteku” uz visiem laikiem pameta savu „veco gultni” un ar laiku no šīm „dzimtas attekām” radās jaunas slāvu dzimtas, jaunas slāvu tautas ar lielākām vai mazākām valodas, tradīciju un priekšstatu atšķirībām: serbi, bulgāri, maķedonieši, horvāti, čehi, slovēņi, poļi un daudzi citi. Neatkarīgi no tā visas šīs dzimtas, līdz pat viduslaikiem, atcerējās un zināja savu Slāvu-Āriešu vēdisko impēriju[12] <!-- [endif] --> , kas pastāvēja vairākus desmitus tūkstošus gadu. Un tie nav nejēgas murgi, kurš pēkšņi sācis nodarboties ar vēsturi.  

Tam ir ļoti daudz pierādījumu, un ne "gaisa piļu” veidā, bet pilnībā reāli vēsturiski, arheoloģiski un antropoloģiski pierādījumi, kurus ignorēja un noklusēja "vēsturnieki” ar diplomiem un zinātniskiem grādiem. Dienvidurālu rajonā pie Čandaras ciema 1999. gadā profesors Čuvirovs atklāja akmens plāksni, uz kuras bija izveidota Rietumsibīrijas reģiona reljefa karte. Tā izgatavota ar tehnoloģijām, kas mūsdienu zinātnei nav pazīstamas. Šādu karti nav iespējams izveidot arī šodien. Bez dabīgās apkārtnes šajā trīsdimensiju kartē, kuras izveidošanai, kā minimums, ir nepieciešami mākslīgie pavadoņi, attēlotas divas kanālu sistēmas ar kopējo garumu divpadsmit tūkstoši kilometri, platumu pa piecsimt metriem, kā arī divpadsmit dambji ar platumu 300-500 metri, garumu līdz desmit kilometriem un līdz trīs kilometriem dziļumā. Netālu no kanāliem iezīmēti rombveida laukumi...

Uz akmens plāksnes bija arī rakstu zīmes, kas veiktas hieroglifu-zilbju rakstā, kuras nezināmu iemeslu dēļ uzreiz attiecināja uz seno ķīniešu valodu, kas turpmāk pilnībā neapstiprinājās. Mums, slāviem, iesistā vecslāvu primitivitātes ideja tik ļoti ieēdusies smadzenēs Krievijas zinātniekiem, ka tajās pat neradās doma par to, ka uzraksti veikti ar slāvu-āriešu rūnām, un ar to palīdzību visi daudzie raksti uz akmens plāksnes var tikt izlasīti. Un tādēļ nav nepieciešams doties aiz trejdeviņām valstīm, bet tikai salīdzināt ar Slāvu-Āriešu Vēdu rūnām. Domājams, ka šādas plāksnes bija 348, kuras visas kopā veidoja trīsdimensiju pasaules karti. Vairums šo plākšņu ir zaudētas uz visiem laikiem pēc tam, kad Romanovu „vēstures koriģētāji” deviņpadsmitā gadsimta sākumā „pielāgoja” no jauna iegūtās Romanovu impērijas Aizurālu teritorijas nepieciešamajam „standartam”. Vēl astoņpadsmitā gadsimta arhīvu dokumentos tiek minēts vairāk kā par divsimts līdzīgām akmens plāksnēm. Romanovu „vēstures koriģētāji”, kas praktiski visi bija ārzemnieki un bieži vien nerunāja krievu valodā, zem nāves draudiem pārgāja ar savu „velna slotu”, iznīcinot jebkuras Slāvu-Āriešu impērijas vēstures pēdas. Tomēr, agrāk vai vēlāk, noslēpumi tiek atklāti. Pat tas, kas palicis pāri pēc šīs „slotas”, ko spējuši saglabāt krievu cilvēki bieži vien riskējot ar savu dzīvību, un kuri nevēlējās samierināties ar to, kā tiek iznīcināta krievu tautas dižā pagātne, pat šo drusku ir vairāk kā pietiekami, lai pietiekami precīzi atjaunotu Krievijas pagātnes ainu. Un šādas „druskas” tiek atklātas arvien vairāk un vairāk...

Divdesmitā gadsimta beigās plašam lasītāju lokam kļuva pieejamas Slāvu-Āriešu Vēdas, kas saturēja daudz ļoti interesantas informācijas, un kuru mūsdienu zinātne vienkārši ignorēja. Tomēr veltīgi. Šajos mūsdienu krievu valodā tulkotajos unikālajos manuskriptos tiek runāts par to, ka līdz pēdējam ledus laikmetam, kas sekoja karam starp Diženo Rassēniju un Antlāniju <!-- [if !supportFootnotes] --> [13] <!-- [endif] --> (Atlantīdu), kas notika vairāk kā trīspadsmit tūkstošus gadus atpakaļ, lielos planētu mēroga attālumos pārvietojās ar Vaitmaniem, bet ar Vaitmariem, kuri varēja sevī ietilpināt līdz 144 Vaitmanus, ceļoja uz tuvākajām un tālākajām planētām. Un lūk, noslēpumainie rombveida laukumi trīsdimensiju Rietumsibīrijas kartē nav nekas cits kā nosēšanās laukumi šiem pašiem Vaitmaniem un Vaitmariem. Pēdējie Vaitmari pameta mūsu Midgard-Zemi aptuveni trīsarpus tūkstošus gadus atpakaļ, kad sākās Svaroga Nakts <!-- [if !supportFootnotes] --> [14] <!-- [endif] --> ...

Cits ļoti interesants dokuments ir Velesa Grāmata, kurā pēdējos ierakstus veikuši Novgorodas zintnieki desmitā gadsimta beigās, un kura ietvēra vairāk kā divdesmit tūkstošus gadu ilgu slāvu vēsturi. Tajā tiek runāts arī par lielo atdzišanu, kas radusies katastrofas rezultātā, kuru izraisījusi Mazās Lunas - Fattas[15] <!-- [endif] --> atlūzu krišana kara gaitā starp metropoli – Dižo Rassēniju un no „vecāku aizgādības” izgājušo provinci – Antlāniju (Atlantīdu). Straujā atdzišana un klimata izmaiņas visas Sibīrijas un Tālo Austrumu teritorijā piespieda milzīgu seno slāvu skaitu pamest metropoli un pārcelties uz neaizņemtajām un apdzīvotajām Eiropas zemēm, kas  radīja būtisku pašas metropoles novājināšanos. To centās izmantot dienvidu kaimiņi – arimi, Arimijas iedzīvotāji, kā tajos laikos senie rasiči[16] <!-- [endif] --> sauca Seno Ķīnu.

Karš bija smags un nevienlīdzīgs, taču Diženā Rassēnija guva uzvaru pār Seno Ķīnu – Arimiju. Šis notikums bija 7511 gadus atpakaļ. Uzvara bija tika būtiska un smaga, kaMiera Radīšanas Dienu (miera līguma noslēgšana) 22. septembrī pēc kristiešu kalendāra mūsu senči izvēlējās par jaunu savas vēstures pagrieziena atskaites punktu. Pēc šī slāvu kalendāra, tagad – gads, 7511. gads no M.R. (Miera Radīšanas).

Tādējādi krievu vēsturei ir vairāk kā septiņarpus tūkstoši gadi jaunajā ērā, kas iesākās pēc uzvaras smagajā kaujā ar Seno Ķīnu. Un par šīs uzvaras simbolu kļuva krievu kareivis, kurš ar šķēpu caurdur pūķi, un kuru šodien mēs zinām kāGeorgiju Uzvarētāju. Šī simbola jēga vēl nav tikusi izskaidrota, un man vēl nav nācies saskarties ar jebkādu šīs zīmes skaidrojumu „oficiālajā” vēsturē. Un tikai pēc Slāvu-Āriešu Vēdu izlasīšanas viss nostājās savās vietās. Senā Ķīna pagātnē tika saukta ne tikai par Arimiju, bet arī par Dižā Pūķa valsti. Dižā Pūķa valsts tēlainais nosaukums Ķīnai saglabājies vēl līdz šim brīdim. Senkrievu valodā pūķis tika saukts par „змий”, mūsdienu valodā šis vārds transformējies par vārdu „змей” (čūska – latv.val.).

Droši vien katrs atceras krievu tautas pasakas, kurās cara dēls Ivans vienu pēc otra uzvar trīsgalvu, šešgalvu, un, visbeidzot, deviņgalvu Pūķi Goriniču, lai atbrīvotu Vasilisu Skaisto. Katra no krievu pasakām beidzas ar rindu: „Сказка - ложь,да в ней намек, добрым молодцам урок” (Pasaka – meli, bet tā liek saprast brašuļiem mācību – latv. val.). Kādu mācību sevī satur šī pasaka? Tajā ar Vasilisas Skaistās tēlu tiek saprasts Mātes-Dzimtenes tēls. Ar cara dēlu Ivanu saprot krievu bruņinieku apkopotu tēlu, kuri atbrīvo savu Dzimteni no ienaidniekiem, ar Pūķi Goriniču – Lielā Pūķa – Arimijas karaspēku, citiem vārdiem – Ķīnu. Šī pasaka ir iemūžinājusi uzvaru pār Ķīnu, un par kuras simbolu kļuvis kareivis, kurš caurdur ar šķēpu čūsku-pūķi. Nav svarīgi, kā tagad sauc šo simbolu, bet tā būtība paliek tā pati – krievu (slāvu) ieroča Lielā Uzvara pār ienaidnieku pirms 7511 gadiem. Tomēr, par nožēlu, par šo uzvaru visi ir draudzīgi „aizmirsuši”. Krievijas vēstures zinātnes vīri, starp kuriem krievu pēc nacionalitātes nebija, „paziņo” mums, slāviem, ka esam izlīduši no saviem midzeņiem devītā-desmitā gadsimta robežās, un esam bijuši tik primitīvi, ka pat savas valsts nav bijis, un tikai „apgaismotā” Eiropa palīdzēja un „iemācīja”, kā mums dzīvot. Iemācīties kaut ko labu – nekad nav grēks, bet vai tā ir, paliek atklāts jautājums!

Atcerēsimies, ka vienpadsmitā gadsimta vidū pēc Kristiešu kalendāra, Jaroslava Gudrā meita kņaziene Anna kļuva par Francijas karalieni. Atbraukusi no „mežonīgās” Kijevas Krievijas, kņaziene neuzskatīja, ka atbraukusi uz „apgaismoto” Eiropu, un uztvēra Parīzi kā lielu sādžu, ko apstiprina dokumenti viņas vēstuļu veidā. Viņa atveda līdzi uz dziļo provinci, par kādu tika uzskatīta Francija, daļu bibliotēkas, un daļa no tās grāmatām atgriezās Krievijā tikai divpadsmitajā gadsimtā, nokļūstot Sulakadzaeva bibliotēkā. Tieši šis cilvēks veica Velesa Grāmatas, kura bija koka dēlīši ar rūnu rakstiem, pirmo tulkojumu mūsdienu krievu valodā. Pēc Sulakadzaeva nāves viņa atraitne pārdeva bibliotēkas lielāko daļu Romanoviem, un pēc tam neviens par grāmatām vairāk neko nedzirdēja.

Tikai maza viņa bibliotēkas daļa nokļuva citu kolekcionāru rokās, tai skaitā arīVelesa Grāmata, no kuras 1942. gadā Miroļubovs uztaisīja fotogrāfijas. Šajā zintnieku uzrakstītajā grāmatā atspoguļota slāvu-krievu cilšu daļas vēsture, kuri pameta savu Dzimteni Semirečjē. Tā tika sauktas septiņas Sibīrijas upes: Irija (Irtiša), Oba, Jeņiseja, Angara, Ļena, Išima un Tobola, citiem vārdiem - Belovodje <!-- [if !supportFootnotes] --> [17] <!-- [endif] --> . Šīs grāmatas saturs pilnībā sasaucas ar Slāvu-Āriešu Vēdām un pēdējo desmitgažu arheoloģiskajiem atklājumiem, kas pilnībā apgāž „patieso” vēsturnieku „iebildumus”. Vispār kaut kādā nozīmē viņiem ir „taisnība”. Vārds„история” radies divu vārdu saplūšanas rezultātā – „из (с) торы я”, kas nozīmē – stāsti no jūdu tautas pagātnes.

Patiešām, Velesa Grāmatai nav nekāda sakara ar jūdu tautas vēsturi tā iemesla dēļ, ka Velesa Grāmata atspoguļo krievu tautas pagātnes notikumus. Tomēr es, personīgi, neredzu problēmu, jo tajā nav mēģinājumu sagrozīt jūdu vai kādas citas tautas vēsturi. Šajā grāmatā aprakstīta slāvu pagātne. Sanāk interesanta aina: jūdiem ir tiesības uz savu pagātni, savu vēsturi, arī visiem citiem, bet mums – slāviem, pagātnes nevar būt, un vēl jo vairāk,lielās. Un pat 1942. gada fotogrāfijas tiek pasludinātas par viltojumiem tai laikā, kad vairums zināmo „vēsturisko” dokumentu, balstoties uz kuriem veidota mūsdienu vēsture, irtikai viduslaikos drukātas vai rokraksta kopijas. Pats interesantākais ir tas, ka pēc šo kopiju uztaisīšanasbez izņēmuma pazuda visi oriģināli – sadegot inkvizīcijas sārtos kā ķeceru grāmatas vai aizejot bojā „nejaušos” un ne visai nejaušos ugunsgrēkos – kā epidēmija, kas pārgāja visām senajām bibliotēkām. Gandrīz vienlaikus nodega Aleksandrijas, Etrusku (Romā), Atēnu, Cargradas (Konstantinopoles) bibliotēkas, pazuda Jaroslava Gudrā un Ivana Bargā bibliotēkas. Oriģināli sadeg un pazūd, un tai pat laikā tik „savlaicīgi” no tiem izveidotās kopijas saudzīgi tiek saglabātas, netiek pasludinātas par ķecerīgām, un uz to pamata tiek rakstīta civilizācijas vēsture („из (с) торыя”). Un tas viss notiek tikai gadsimta vidū,precīzāk, XV-XVII gadsimtā Eiropā. Un tam ir objektīvi iemesli.

Slāvu-Āriešu impērijas galvaspilsētu Īrijas Asgardu (tempļu pilsēta) izpostīja džungaru ordas 7038. gada vasarā no M.R. (Miera Radīšanas) vai 1530. gadā pēc Kristus dzimšanas. Šī gigantisko akmens piramīdu, zintnieku un pareģu <!-- [if !supportFootnotes] --> [18] <!-- [endif] --> pilsēta bija bagātīgākā zināšanu dārgumu glabātuve, kas tika uzglabāti mākslīgās pazemes alās zem piramīdām. Pilsētai nebija cietokšņa sienu, taču ļoti ilgi neviens ienaidnieks nebija spējis pietuvoties šai pilsētai. Pilsēta bija ieskauta neredzamā enerģētiskā aizsardzībā, caur kuru netika ne tikai ienaidnieku armijas, bet pat atsevišķi cilvēki, ja tiem bija netīras domas vai slikti nodomi.

Līdz ar Svaroga Nakts iestāšanos pilsētas aizsardzības lauks pakāpeniski kļuva vājāks objektīvu iemeslu dēļ, un beigu beigās Melnajiem Magiem izdevās, izmantojot visai nelietīgu veidu, neitralizēt šo enerģētisko aizsardzību burtiski pirms džungaru ordu triecienuzbrukuma pilsētai, kas neļāva Augstākajiem Priesteriem laikus atjaunot šo aizsardzības lauku. Ielauzušās burvīgajos tempļos un grandiozajās piramīdās, ordas iznīcināja lielāko vairumu zintnieku, sadedzināja un iznīcināja seno rokrakstu un grāmatu, kuras tika atnestas uz Īrijas Asgardu vēl no Dārijas[19] <!-- [endif] --> , nenovērtējamās glabātuves. Par laimi šajās glabātuvēs ne viss tika iznīcināts, jo visvērtīgākais vienmēr tika uzglabāts īpašās pazemes glabātuvēs, kas atradās dziļi zem zemes.

Vārds ala («пещера») sākotnēji, līdz tā apvienošanai, sastāvēja no diviem vārdiem – Ra Barība (Пища Ра), kas nozīmējagarīgo barību, kas mūsdienu interpretācijā atbilst bibliotēkai – grāmatu glabātuvei. Lieta tā, ka dabīgajos vai mākslīgajos pazemes tukšumos dabīgi radās mikroklimats ar pastāvīgu temperatūru, mitrumu, spiedienu, kas bija ideāli piemēroti grāmatu, manuskriptu un rokrakstu uzglabāšanas vietai, kur daudzi no tiem bija izgatavoti no smalkākajām ādām, uzrakstīti uz koka dēlīšiem u.c. Tad, lūk, gribas ticēt, ka tuvākajā laikā šīs grāmatas tiks iznestas no šīm pazemes glabātuvēm un lies gaismu uz daudziem pagātnes noslēpumiem. Bet... kamēr pagaidām tas vēl nav noticis, turpināsim patiesības drupatu meklēšanu no tā, kas jau ir mūsu rokās...

Pēc tempļu pilsētas Īrijas Asgardas iznīcināšanas džungaru ordu uzbrukumu rezultātā un „kādas” melno Magu palīdzības, vienotais impērijas psi-lauks, ko uzturēja Augstākie priesteri ar piramīdu palīdzību, būtiski novājinājās. Šī novājināšanās spēcīgi atklājās impērijas attālākajās provincēs, un, pirmkārt, Eiropas provincēs. Tā rezultātā šo provinču valdnieki, kaut arī tiem bija karaļu un hercogu tituli, un bija iecelti vietvalži, sacēla dumpi un pasludināja sevi par suverēniem (neatkarīgiem) no impērijas varas. Impērija jau bija zaudējusi bijušo varenību, kas vēl bija četrus gadsimtus atpakaļ, kad tika veikts pirmais mēģinājums nomales provincēm atdalīties no metropoles. Tikai līdz ar Īrijas Asgardas sabrukumu, ar otro mēģinājumu, tas viņiem izdevās, un bijušajās provincēs sākās jebkuru pēdu iznīcināšana, kas liecināja par saistību ar bijušo metropoli. Vecās grāmatas tika iznīcinātas, tika rakstītas jaunas un bija koriģētas tā, lai jaunajās „vēsturēs” netiktu minēta Slāvu-Āriešu impērija.

Vēstures periods Eiropā līdz X gadsimtam tika paziņots par Tumšajiem, barbariskajiem gadsimtiem, kuros apgaismību atnesa Svētās Romas impērijas kultūra. Tomēr, kaut arī liela Slāvu-Āriešu impērijas daļa sadalījās vairākās lielās daļās, tā pēc Rietumeiropas provinču atdalīšanās tomēr saglabāja priekšteču galvenās vēdiskās tradīcijas. Veikli manipulējot ar rietumu grupējumiem, starp citas impērijas daļas aristokrātiju – Maskavas Krieviju, kuras austrumu robeža bija Volgas upe (oriģinālais šīs upes slāvu nosaukums ir RA) – organizējot Juku laikus arī šajā impērijas daļā, un fiziski iznīcinot veco Rjurikoviču dinastiju, Maskavas tronī nosēdināja Romanovus, kuri sākotnēji ieņēma rietumu pozīciju.

Romanoviem, pēc būtiskas senas tradīcijas, nebija tiesību uz Maskavas troni. Viņi šo troni saņēma no Rietumeiropas politiķu rokām apmaiņā pret „maziem” pakalpojumiem. Kas tie bija par „mazajiem” pakalpojumiem? Un tagad mēģināsim atcerēties vecos laikus. Pirmkārt, līdz uzkāpšanai tronī uz varu tiecošies Romanovi pamatīgi pārgāja ar „slotu” pāri tiem pašiem augstmaņiem, kuri tik neveiksmīgi „slēdza” ceļu uz Maskavas troni, apzinoties savu dižciltīgo izcelsmi vai apzinoties uzticību savas tautas tradīcijām.  Izdarot netīro darbu ar svešām rokām, visus „suņus” uzkāra Ivanam Bargajam un viņa kareivjiem, kuriem, patiesībā, ar viņu nebija nekāda sakara. Tomēr kurš gan to apstrīdēs, kad esi pats sev gan Dievs, gan Cars. Visi, kuri to mēģināja, atstāja savas galvas uz bendes bluķa.

Jau pirmo Romanovu valdīšanas laikā notiek visai interesantas lietas. Patriarhs Nikons 7161.-7164. gados no M.R. (1653.-1656. gados pēc Kristus dzimšanas) veic reliģiozu reformu, pēc kuras pašu Nikonu ātri „aizstumj” ēnā, piespiežot to Visuma Gaismas Hierarhijas sapulcē atteikties no patriarhāta. „Maurs” izdarīja savu darbu, un „maurs” var aiziet. Kādu darbu izdarīja kārtējais „maurs” – patriarhs Nikons, pēc kura paveikšanas viņu „aizgāja”?! Lieta tā, ka līdz Nikonam kristietība bija pareizticīga, un, kaut arī bija valsts reliģija, galvenās krievu tautas masas pieņēma to drīzāk kā neizbēgamu nepieciešamību, nevis prasību, jo tā bija pretīga pašam krievu cilvēka garam.

Tai laikā cilvēki dzīvoja pēc pareizticības normām – slāvu vēdisma priekšstatu sistēmas un dzīves normām, kas balstījās uz daudzu tūkstošgadu gudrībām, pēc kurām slāvi – Debess Dzimtas pēcteči un Dažboga mazbērni[20] <!-- [endif] --> — neiekļāvās kristietisma dogmās, kas pārvērta visus cilvēkus pardieva vergiem, kuriem jaupiedzimstot rakstīts pazemīgi pieņemt visas mocības un nedienas kā pārbaudījumu grēku izpirkšanai. Un nav svarīgi, ka zīdainis vēl nav paspējis sagrēkot, lai kā arī „censtos”! Lai tomēr salauztu krievu dvēseli, tika veikta šī reforma-diversija, un, par nožēlu, ne pēdējā... Kristietību sāka saukt par pareizticīgu, lai izdabātu slāvu ausīm, ienesot veselu virkni pareizticīgo rituālus kristietībā, pie tam saglabājot pašas kristietības verdzisko būtību.

Kristietība tika radīta verdzības attaisnošanai kā instruments, lai noturētu vergu vairākumu vergturu mazākuma varā vergturības valstīs un impērijās.

Ar to gandrīz vienlaikus, 7190. gada vasarā pēc M.R. (1682. gadā pēc Kristus dzimšanas), cara Fjodora Romanova valdīšanas laikā Krievijā tika atcelta muižniecība. Pie tam tika sadedzinātas visas grāmatas, kurām ar to bija kāds sakars, tai skaitā arī slavenās Dienesta Grāmatas, kas saturēja valsts iecelšanu vēsturi Krievijā pagājušajos gadsimtos. Iznīcinātas tika arī Ciltsgrāmatas, kurās bija attēloti impērijas dižciltīgo uzvārdu raduraksti. Tās vietā tika uzrakstīta jauna ciltsgrāmata – Samta Grāmata, kurā „viss bija, kā pienākas”, tikai jautājums –kam vajadzīgs unkādēļ?

Jau Pjotra Romanova, kuru zinām kā Pēteri I, valdīšanas laikā tika veikta vēl viena grandioza diversija. Atceļot patriarhātu, pakļaujot kristiešu baznīcu valstij, faktiski kļūstot par tās galvu, Pēteris I 7208. gada vasarā pēc M.R. ieviesa Maskavas Krievijas zemēs kristiešu kalendāru. Ar vienu spalvas vilcienu, šī vārda vistiešākajā nozīmē, 7208. gada pēc M.R., pēc Pētera I vēlēšanās, pārvērtās par 1700. gadu no Kristus dzimšanas. Tādā veidā ar Pētera I rokām krieviem tika nozagti 5508. vēstures gadi pēc miera noslēgšanas starp Slāvu-Āriešu impēriju un Seno Ķīnu, kā arī daudzas tūkstošgades līdz šim miera līgumam. Un tas bija tikai sākums...

Nikolajs Ļevašovs,2003. gada 20. jūlijā.