Noklusējamā Krievijas Vēsture. 2 Daļa. (Domas no grāmatas „Krievija greizajos spoguļos”)
Pēteris Lielais – šāds tēls radīts Dižās Krievu Tautas vēsturē trešajam caram no Romanovu dinastijas. Lielais – ļoti skaļš vārds. Ko gan tādu „lielu” izdarījis Pjotrs Romanovs, lai nopelnītu sev vēsturē tik skaļu vārdu?!
„Ar citām Eiropas tautām var panākt mērķus ar cilvēkus saudzējošiem veidiem, bet ar krieviem – ne tā... Man ir darīšana nevis ar cilvēkiem, bet ar dzīvniekiem, kurus gribu pārtaisīt par cilvēkiem”- šāda veida dokumentēta Pētera I frāze ļoti uzskatāmi parāda viņa attieksmi pret krievu tautu <!-- [if !supportFootnotes] --> .
Ir grūti noticēt, ka šie paši „dzīvnieki” pateicībā par to nodēvējuši viņu par Lielo. Rusofobi nekavējoties mēģinās visu izskaidrot ar to, ka jā, viņš no dzīvniekiem izveidoja cilvēkus, un tikai tādēļ Krievija kļuva par Diženu, un „dzīvnieki”, kas kļuvuši par cilvēkiem, ar pateicību par to nosaukuši viņu par Lielo. Bet varbūt tā ir Romanovu saimnieku pateicība par lieliski izpildītajām saistībām tieši par Krievu Tautas diženuma pēdu iznīcināšanu, kas nedeva mieru, tiem, kas gribēja paši sev radīt Dižo Vēsturi, valstu valdošajam lokam, kas vēl nesen bija nomaļu provinču nostūris? Un tieši šis pats Krievu Tautas Diženums arī neļāva viņiem to izdarīt? Viens no viņa „lielajiem darbiem” krievu tautas labā bija pāreja uz kristiešu kalendāru, kā rezultātā no krievu vēstures pazuda5508 vēstures gadi pēc Miera Noslēgšanas Zvaigžņu Templī (turpmāk tekstā – M.N.Z.T.), un visa vēsture līdz tam. Tas taču ir tāds „sīkums”, kaut kādi divpadsmit vai trīspadsmit tūkstoši gadu.
Pēteris I pasludināja sevi par Krievijas Impērijas Imperatoru, un šiem pašiem „nevajadzīgajiem” krievu tautas pagātnes daudzajiem tūkstošiem gadu, kā nekad labāk, vajadzēja kalpot par Imperatora titula pamatojumu, kā bijušās slavas atdzimšanas zīmei. Bet pirms tam, kad runāsim par savu senču (kuriem, pēc idejas, vajadzētu būt krieviem – slāviem) „slavas atdzimšanu”, sākumā pievērsīsim uzmanību Pētera laiku „Lielās” Impērijas izmēriem. Visās neizlabotajās kartēs līdz 1772. gadam, tai skaitā kartēs, kas ievietotas Britu enciklopēdijas pirmajā izdevumā, Romanovu dinastijai pakļautā teritorija „pletās” uz rietumiem no Rīgas, no Smoļenskas līdz Belgorodai, iestiepjotiesMazajā Tartārijā (Little Tartary), kas pazīstama kā Zaporožjes Seča. Dienvidos robeža gāja pa Donu, apliecot Volgu zemākajā un vidējā straumē, ejot uz ziemeļu pusi no Samāras, un šajā platumā atduroties Urālu (Ripeju) kalnos. Austrumos robeža gāja pa Urālu kalniem, atduroties Karas jūrā. Ziemeļos robeža ar Laplandi (Lapland) un Zviedriju (Sweden). Un sauca Romanovu Impēriju par Maskavas Tartāriju (Muscovite Tartary) <!-- [if !supportFootnotes] --> .
Sanāk interesanti: Maskavas cars visās Eiropas kartēs līdz 18. gadsimta beigām tika saukts par Maskavas Tartārijas valdnieku, dažās – pat parMaskavas hercogu. Tai pašā britu enciklopēdijā par Krievu Impēriju, pazīstamu kā Lielā Tartārija (Great Tartary), sauc teritoriju uz austrumiem no Donas, Samāras platuma grādos līdz Urālu kalniem, un visu teritoriju uz austrumiem no Urālu kalniem līdz Klusajam okeānam Eirāzijas kontinenta aziātu daļā.
«TARTARY, a vast country in the northern parts of Asia bounded by Siberiaon the north and west: this is called Great Tartary. The Tartars who lie south of Moscovy and Siberia, are those of Astracan, Circassia, and Dagistan, situated north-west of the Caspian-sea; the Calmuc Tartars, who lie between Siberia and the Caspian-sea; the Usbec Tartars and Moguls, who lie north of Persia and India; and lastly, those of Tibet, who lie north-west of China» <!-- [if !supportFootnotes] --> [3] <!-- [endif] --> .
(„Tartārija,milzīga valsts Āzijas ziemeļu daļā, kas robežojas ar Sibīriju ziemeļos un rietumos: to sauc parLielo Tartāriju. Tie Tartāri, kas dzīvo uz dienvidiem no Maskavijas un Sibīrijas, sauc par Astrahaņas, Čerkasu un Dagestānas Tartāriem, dzīvojošos ziemeļrietumos no Kaspijas jūras sauc par Kalmikijas Tartāriem, un kuri aizņem teritoriju starp Sibīriju un Kaspijas jūru; par Uzbekijas Tartāriem un Mongoļiem tos, kas dzīvo uz ziemeļu pusi no Persijas un Indijas, un, visbeidzot, Tibetas Tartāriem, kas dzīvo uz ziemeļrietumiem no Ķīnas”).
Kā izriet no 1771. gada Britu enciklopēdijas, pastāvēja milzīga valstsTartārija, kuras provincēm bija dažādi apmēri. Šīs impērijas pašu lielāko provinci sauca par Lielo Tartāriju, kas aptvēra Rietumsibīrijas, Austrumsibīrijas un Tālo Austrumu zemes. Dienvidaustrumos tai piekļāvāsĶīnas Tartārija (Chinese Tartary) [ lūgums nesajaukt ar Ķīnu (China)]. Dienvidos no Lielās Tartārijas bija tā sauktā Neatkarīgā Tartārija (Independent Tartary) [Vidusāzija]. Tibetas Tartārija (Tibet) atradās ziemeļrietumos no Ķīnas un uz dienvidrietumiem no Ķīnas Tartārijas. Indijas ziemeļos atradās Mongolijas Tartārija (Mogul Empire) [mūsdienu Pakistāna]. Uzbekijas Tartārija (Bukaria) bija iespiesta starp Neatkarīgo Tartāriju ziemeļos, Ķīnas Tartāriju ziemeļaustrumos, Tibetas Tartāriju dienvidaustrumos, Mongoļu Tartāriju dienvidos un Persiju (Persia) dienvidrietumos. Eiropā arī bija vairākas Tartārijas: Maskavija vaiMaskavas Tartārija (Muscovite Tartary), Kubaņas Tartārija (Kuban Tartars) un Mazā Tartārija (Little Tartary).
Ko nozīmē Tartārija, jau runājām iepriekš, un, kā izriet no šī vārda nozīmes, tam nav nekāda sakara ar mūsdienu tatāriem. Tieši tāpat, kā Mongolijas Impērijai nav nekāda sakara ar mūsdienu Mongoliju. Mongolijas Tartārija (Mogul Empire) atrodas mūsdienu Pakistānas vietā tai pašā laikā, kad mūsdienu Mongolija atrodas mūsdienu Ķīnas ziemeļos vai starp Lielo Tartāriju un Ķīnas Tartāriju. Starp astoņpadsmitā gadsimta Mongolijas Impēriju un mūsdienu Mongoliju ir tūkstošiem kilometru attālums, tās atrodas dažādās pusēs no lielākā uz zemes Himalaju kalnu masīva, apdzīvoja tās pavisam dažādas tautas, un starp tām nebija nekā kopīga. Vispār vārdam Mogul (Mogols) ir grieķu izcelsme, kas nozīmē Lielais, un tādā veidā tam nav nekāda sakara ar kādu aziātu cilts nosaukumu.
Ieskatoties septiņpadsmitā-astoņpadsmitā gadsimta kartēs, mēs ieraudzīsim vismaz deviņas vai desmit Tartārijas, kas vedina uz domām par to, ka vēl pavisam nesen tās bija viena veseluma – vienotās Slāvu-Āriešu Impērijas, viduslaikos Rietumeiropā sauktās par LieloTartāriju – daļas. Iemesls tam, ka parādījās tāda daudzuma Tartārijas, ir nomales provinču atdalīšanās no Slāvu-Āriešu Impērijas (Great Tartary), kas bija Impērijas novājināšanās sekas džungaru ordu uzbrukuma rezultātā, kas pilnībā ieņēma un sagrāva šīs Impērijas galvaspilsētu – Īrijas Asgardu - 7038. gadā no M.N.Z.T. vai 1530. gadā pēc Kristus dzimšanas.
Bet arī pēc nomales provinču zaudēšanas astoņpadsmitā gadsimta beigāsSlāvu-Āriešu Impērija bija pati lielākā pasaules valsts un iekļāva sevī daļu Eiropas dienvidaustrumus, Rietumsibīriju, Austrumsibīriju, Tālos Austrumus, būtisku Ziemeļamerikas daļu un daudzas salas un arhipelāgus. Vai nav tiesa - iespaidīgs teritoriju saraksts, pār kuru nestieptos Romanovu valdības roka līdz Katrīnas II valdīšanas laikam. Bet par to – mazliet vēlāk. Bet tagad atgriezīsimies „Pētera Lielā” laikmetā. Pētera I laikā viņa „lielā impērija” bija Maskavijas (Moscovy) vai Maskavas Tartārijas (Muscovoite Tartary) teritorija, kas atkal norāda uz to, ka salīdzinoši nesen tā pati bija Slāvu-Āriešu Impērijas (Great Tartary) province, kuras atdalīšanās notika Dmitrija Donskoja valdīšanas laikā, kad tas ieņēma absolūtu varu Vladimiras-Suzdaļas kņazistē. Līdz Dmitrijam Donskojam šajā kņazistē – Slāvu-Āriešu Impērijas provincē - absolūta monarha vara nepastāvēja. Mierlaika Lielā Kņaza amats nebija mantots, bet nozīmēts no kņazu dzimtas visgodājamākajiem cilvēkiem.
Vispār sākotnēji par kņaziem sauca cilvēkus, kuriem bija zināšanas un prasmes, kas ar gēniem tika nodotas paaudzēs. «Къназь» („Kņazs”) senajā valodā (t.i., gēnu līmenī) nozīmē: „uz Zemes pilnību (izsmalcinātību) attiecināmie” vai vienkāršikъназь- „Zemes apslēptā izsmalcinātība” <!-- [if !supportFootnotes] --> . Citiem vārdiem, par kņaziem kļuva cilvēki, kas guvuši apgaismību caur zināšanām – evolucionāri attīstītie attiecībā pret pārējo masu. Apgaismību caur zināšanām varēja panākt ne katrs, un to nevarēja ne nopirkt, ne nozagt, ne piesavināties. Sasniedzot šādu stāvokli, cilvēks it kā izstaroja gaismu, kuru ļoti daudzi varēja redzēt un sajust. Tieši tādēļ šādus cilvēkus sauca par Gaišajiem (Сияющий), kas vēlāk, pēc šī jēdziena sagrozīšanas, kļuva par normu vēršoties pie visiem, kas „pēc papīra” bija „kņazs”, kā „Jūsu Gaišība”(«Ваше Сиятельство»).
Protams, visas īpašības, kas bija nepieciešamas šādai apgaismībai caur zināšanām, tika nostiprinātas ģenētiskā līmenī un tika nodotas bērniem mantojumā <!-- [if !supportFootnotes] --> . Bet ģenētika bija tikai nepieciešamais nosacījums apgaismības sasniegšanai caur zināšanām, bet par pietiekamu nosacījumu bija ar šo ģenētiku apveltīto personīgas īpašības. Tādēļ ne visi bērni, un dažreiz vispār neviens no kņazu bērniem nesasniedza apgaismību caur zināšanām. Vai arī daži no tiem, kas sasniedza sākotnējos apgaismības līmeņus, nesaprašanas vai labāku mērķu vadīti, vai arī izkropļotu personības ambīciju dēļ varēja „sataisīt nepatikšanas”. Tas tiek novērots arī Dmitrija Donskoja rīcībā, kurš, pietiekamā līmenī saindēts ar kristietības idejām, uzskatīja absolūtu personīgo varu par vienīgo veidu, kā panākt savas Dzimtenes uzplaukumu.
Tūkstošnieka amata likvidēšana pēc sava pēdējā tūkstošnieka – dižciltīgā bajāra Vasīlija Veļjaminova – nāves, bija Dmitrija Donskoja nelabojama kļūda, kura savus augļus deva 1917. gada „Lielās Krievu Revolūcijas” veidā. Pēdējā tūkstošnieku bajāra Vasīlija Veļjaminova dēla Ivana Veļjaminova neprātīgā rīcība, kurš, zaudējot šo amatu, nodeva Dmitriju Donskoju un iestājās opozīcijas vadībā pret Dmitriju Donskoju. Pieprasot atjaunot senās tradīcijas, viņš vērsās pēc palīdzības pie Slāvu-Āriešu Impērijas ienaidniekiem – Dženovas tirgoņiem, aiz kuriem bija katoļu baznīca un visi Rietumeiropas valstu monarhi, kuri paši salīdzinoši nesen bija kļuvuši no provinču ieceltajiem valdniekiem par absolūtiem „savu īpašumu” valdniekiem un ļoti neieredzēja Slāvu-Āriešu Impēriju.
Ivans Veļjaminovs, piesaistot savā pusē slāvu-krievu acīmredzamos ienaidniekus, vēl vairāk pārliecināja Dmitriju Donskoju par savas rīcības pareizību. Krievu zemes patriota kļūda, kāds, bez šaubām bija Dmitrijs Donskojs, un aizvainotā augstdzimušā bajāra Ivana Veļjaminova aklums noveda pie pilsoņu kara provinces robežās, kuru vēl Dmitrija Donskoja dzīves laikā nosauks par Maskavas Tartāriju <!-- [if !supportFootnotes] --> . Šī pilsoņu kara rezultātā Dmitrija Donskoja karaspēks (orda) pilnībā sagrāva Ivana Veļjaminova (Mamaja) karaspēku (ordu), kurā kopā ar Dženovas algotņiem un Rietumeiropas bruņiniekiem bija arī krievu kņazu karadraudzes, un krievu kazaki, kuri aizstāvēja senās tradīcijas. Ja bajārs Ivans Veļjaminovs nebūtu griezies pēc palīdzības pie atklātiem krievu zemes ienaidniekiem, mūsdienu vēsture varētu būt pavisam citāda. Domājams, ka šo „palīdzību” viņam veikli piedāvāja, bet personīgais apvainojums padarīja Ivanu Veļjaminovu aklu līdzekļu izvēlē savu tiesību aizstāvībai, un izdarīja „lāča pakalpojumu” krievu valstiskumam.
Lieta tā, ka tūkstošnieku amatu esamība, kuriem piederēja militāra vara, un bija praktiski vienāda ar Lielā Kņaza varu, radīja varas līdzsvaru, neļaujot ne Lielajam Kņazam, ieceltam provinces civilvaldniekam, kāds pēc būtības bija Dmitrijs Donskojs, ne tūkstošniekam, uz kura amatu pretendēja Ivans Veļjaminovs, kurš arī bija iecelts amats, iegūt absolūtu varu – varu, kas neizbēgami veda valsti uz katastrofu. Absolūta vara – sadala, īpaši cilvēku, kurš nav garīgi nobriedis vai nepilnīgi nobriedis, pār kādiem pēc būtības izrādījās abi šīs vēsturiskās izrādes galvenie personāži, kuras scenāriju bija smalki pārdomājis viens un tas pats režisors. Abiem tika pateikti noteikti vārdi noteiktā brīdī, viņu noteiktā emocionālā stāvoklī, un abi, par nožēlu, sāka spēlēt pēc notīm, kuras rakstījuši nevis viņi paši, un visas pasaules vēsture „aizgāja” pavisam citu ceļu, un turklāt, pa vienu no pašiem sliktākajiem.
Tomēr notika tas, kas notika, un kārtējā Slāvu-Āriešu Impērijas daļa gandrīz pilnībā atdalījās no Impērijas mātes daļas. Atdalījās, kļuva praktiski neatkarīga no metropoles, bet tomēr viens no galvenajiem varoņiem savu lomu nospēlēja nepavisam tā, kā no viņa sagaidīja. Dmitrijs Donskojs, iegūstot absolūtu varu, prata saglabāt pilnīgu neatkarību no aizkulišu spēlētājiem un saglabāt lielāko vairumu tradīciju, kas bija pieņemtas Slāvu-Āriešu Impērijā, tādā veidā saglabājot ar to pietiekami ciešas un draudzīgas attiecības, kas lika režisoriem meklēt citus Slāvu-Āriešu Impērijas sagraušanas ceļus.
Impērijas galveno militāro spēku neiejaukšanos notiekošajā savā rietumu provincē izraisīja tas, ka tai laikā militārie spēki bija iesaistīti militāros konfliktos savās tālajās dienvidaustrumu robežās ar džungaru ordām, kuras lēni, bet pārliecināti izspieda ķīnieši, un kurām neatlika nekas cits, kā doties uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem, bet tas nozīmēja vienu – nepārtrauktu iznīcības karu. Šīs pretošanās rezultāts bija Impērijas galvaspilsētas – Īrijas Asgardas sagrāve 7038. gadā no M.N.Z.T. vai 1530. gadā no Kristus dzimšanas. Tādā veidā, ierodoties vēstures arēnā Pjotram Romanovam, viņa vectēvs, atstrādājot savus parādus saviem saimniekiem, iznīcināja Dienesta un Ciltsrakstu Grāmatas.
Liekas, nu kas tur īpašs, ka Romanovi iznīcināja šīs grāmatas, lai slēptu no visiem savu cara varas uzurpatorisko rīcību, un apmaiņā pret tām uzrakstīja savu Samta Grāmatu. Kas tur tik īpašs?! Bet īpašs tādēļ, ka pateicoties tam kļuva iespējama krievu vēstures falsificēšana: ar primitīvo slāvu uzaicinājumu varjagiem sev par kņaziem, trīssimt gadus ilgā mongoļu-tatāru jūga rašanās, kura vienkārši dabā nebija, jo tieši krievi, slāvi bija mongoļi, tartāri, kā mūsu senčus sauca Rietumeiropas valstu iedzīvotāji…
Pēteris „Lielais” – visai interesanta un pretrunīga vēsturiska personība. Ņemsim vērā kaut baumas par viņa samainīšanu jaunā Pētera braucienā Lielās sūtniecības laikā. Ar sūtniecību aizbrauc divdesmit sešus gadus jauns cilvēks, garāks par vidējo augumu, stipras miesasbūves, fiziski vesels, kuram ir dzimumzīme uz kreisā vaiga un cirtaini mati, labi izglītots, visu krievisko mīlošs, pareizticīgs (pareizāk – ortodoksāls: pareizi ticošs) kristietis, zināja Bībeli no galvas u.t.t. Pēc diviem gadiem atgriežas cilvēks, kurš gandrīz nerunā krievu valodā, neieredz visu krievisko, līdz mūža galam tā arī neiemācās krieviski rakstīt, aizmirsis visu, ko pratis līdz aizbraukšanai Lielajā sūtniecībā, un, dīvainā kārtā ieguvis jaunas prasmes un iemaņas, bez dzimumzīmes uz kreisā vaiga, taisniem matiem, slimīgs, pēc izskata četrdesmitgadīgs cilvēks. Vai nav tiesa – nedaudz negaidītas pārvērtības notikušas ar jaunu cilvēku divu prombūtnes gadu laikā?
Interesants fakts ir tas, ka Lielās sūtniecības papīros (dokumentos) netiek minēts par to, ka Mihailovs (ar šo uzvārdu Lielajā sūtniecībā devās jaunais Pēteris) saslimis ar drudzi, kaut gan vēstniekiem nebija noslēpums, kas patiesībā bija „Mihailovs”. No brauciena atgriežas cilvēks, slims ar drudzi hroniskā formā, ar ilgu dzīvsudraba preparātu, kuri tajā laikā tika izmantoti tropu drudža ārstēšanai, lietošanas pēdām. Zināšanai ir jāatzīmē, ka Lielā sūtniecība notika pa ziemeļu jūras ceļiem, bet tropu drudzi varēja „iegūt” dienvidu ūdeņos, un arī tad, ja kādu laiku ir būts džungļos. Turklāt pēc atgriešanās no Lielās sūtniecības, Pēteris I jūras kauju laikā demonstrēja lielu abordāžas kauju pieredzi, kurām ir specifiskas īpatnības, un kuras apgūt iespējams tikai prakses gaitā, piedaloties personīgi daudzās abordāžas kaujās. Tas viss kopumā liecina par to, ka cilvēks, kurš atgriezās ar Lielo sūtniecību, bija pieredzējis jūrnieks, kurš piedalījies daudzās jūras kaujās un pabijis dienvidu jūrās.
Līdz braucienam Pēteris I nepiedalījās jūras kaujās kaut vai tādēļ, ka viņa bērnības un jaunības laikā Maskavijai vai Maskavas Tartārijai nebija izejas uz jūrām, izņemot Balto jūru, kuru par tropisku nosaukt vienkārši nav iespējams. Un arī tur Pēteris I bija ne visai bieži, un tikai kā goda pasažieris. Savā Soloveckas klostera apmeklējuma laikā barkass, kurā viņš atradās, brīnumainā kārtā izglābjas vētras laikā, un viņš pašrocīgi darina piemiņas krustu Arhangeļskas katedrālei par izglābšanos vētrā. Pie tā visa vēl jāpievieno fakts, ka karsti mīlamo sievu (carieni Jevdokiju), pēc kuras viņš ilgojās, bieži rakstīja vēstules, kamēr bija prombūtnē, tad atgriežoties no Lielās sūtniecības, pat ar viņu nesatiekoties, bez iemesla paskaidrošanas aizsūta uz sieviešu klosteri. Pēc atgriešanās no Lielās sūtniecības 7207. gadā no M.N.Z.T. vai 1699. gadā pēc Kristus dzimšanas, gandrīz vienlaikus „pēkšņi” nomirst P.Gordons, kurš bija jaunā Pjotra darbaudzinātājs, un viņa „draugs” Leforts. Tieši pateicoties viņiem jaunajam Pēterim rodas vēlēšanās inkognito kārtā doties Lielajā sūtniecībā <!-- [if !supportFootnotes] --> [7] <!-- [endif] --> .
Var arī tālāk turpināt uzskaitīt atšķirības starp to cilvēku, kurš devās Lielajā sūtniecībā, un to, kurš no tās atgriezās. Ļoti daudzi fakti liecina par Pētera I samainīšanu šī brauciena laikā. Visdrīzāk samainīšana notika tādēļ, ka īstais Pēteris izrādījās ne tik pierunājams, kādu viņu vēlējās redzēt P.Gordona un Leforta saimnieki. Pie šāda scenārija īstā Pētera likteni neviens neapskaudīs. Tā vai citādi, visus savus „Lielos darbus” īstais Pēteris I vai ieliktenis paveica tikai pēc savas atgriešanās no Lielās sūtniecības. Atcerēsimies šos „lielos darbus”:
1. Kristiešu kalendāra ieviešana uzreiz pēc atgriešanās 7208. gadā pēc M.N.Z.T. vai 1700. gadā pēc Kristus dzimšanas. Audzināts kā pareizticīgs valdnieks, viņš brīnišķīgi zināja par kristiešu kalendāru, tomēr pat nedomāja par gadu skaitīšanas reformu. Pat pašā vārdā «летоисчисление» (gadu skaitīšana) ieliktas senkrievu skaitīšanas tradīcijas – gads (лето) ... no Miera Noslēgšanas Zvaigžņu Templī (miera līguma parakstīšana starp Slāvu-Āriešu Impēriju un Seno Ķīnu). Tādā veidādaudzu tūkstošgadu krievu tautas vēsture izzūd kā uz burvja mājienu, un mazliet vēlāk rodas priekšnoteikumi šīs vēstures mūsdienu versijas safabricēšanai no „dižo krievu vēsturnieku” – Baijera, Millera un Šļocera - puses. Pēc vairākām paaudzēm maz kurš vēl atcerējās par to, kas un kā bija līdz Pēterim Lielajam.
2. Dzimtbūšanas ieviešana – faktiski verdzības ieviešana savai paša tautai, kura nekad nepastāvēja Slāvu-Āriešu Impērijā un nevienā no tās provincēm. Pat karadarbības rezultātā saņemtie karagūstekņi nekļuva par vergiem šī vārda tiešā nozīmē. Gūstā saņemtie ienaidnieki netika pazemoti, strādāja „saimnieka” saimniecībā kā strādnieki un ēda ar to pie viena galda, gulēja vienā mājā. Pēc dažiem soda gadiem karagūstekņiem tika piedāvāts vai nu atgriezties savā dzimtenē, vai palikt, kā vienlīdzīgam visās nozīmēs, izveidot ģimeni u.t.t. Visa „verdzība” galvenokārt bija tajā, ka par darbu netika maksāts. Un ar tādu krievu attieksmi pret cilvēku vispār, astoņpadsmitā gadsimta sākumā pašus krievus padara par vergiem vārda sliktākajā nozīmē, un to dara neviens cits kā valdnieks-tētiņš, kura lēmumi tika uzskatīti par tīkamiem Dievam tam Kungam. Krievu tautu daudzo tūkstošu gadu garumā neviens un nekad nav spējis paverdzināt, krievu dvēsele nepieņems verdzību ne ar vienu savu šķiedru. Bet krievu tautas ienaidnieki atrod vienīgo iespējamo variantu krievu tautas paverdzināšanai – ar absolūtas monarhijas palīdzību. Dmitrija Donskoja absolūtās varas nostiprināšanās nesa savus pirmos, un, par nožēlu, ne pēdējos rūgtos augļus, un kalpoja par sākumu krievu tautas genocīdam, par kuru nez kāpēc neviens nesteidzas sacelt troksni un celties aizstāvēt tās tiesības.
3. Pētera „reformām” un kaujām bija arī negatīvas ekonomiskas sekas. Iedzīvotāju skaits no 1700. līdz 1725. gadam samazinājās no 18 līdz16 miljoniem cilvēku. Dzimtbūšanas ieviešana ar vergu darbu atsvieda ekonomiku tālu atpakaļ. Tai laikā, kad praktiski visas Rietumeiropas valstis atbrīvojās no verdzības paliekām, saprotot, ka bez šiem pasākumiem būs nolemtas, Maskavijā tās ieliktenis ievieš verdzību. Ja Pēteris I būtu patiesi rūpējies par krievu tautas interesēm, tad pēc virknes Eiropas valstu apmeklējuma Lielās sūtniecības laikā viņš nevarēja to neievērot un nepievērst tam uzmanību. Un, ja neievēroja ne viņš pats, ne viņa vēstniecības kalpotāji, kas pastāvīgi dzīvoja vēstniecībās, tad tas var nozīmēt tikai sekojošo:
а) Viņš – nekam nederīgs valsts un politiskais darbinieks, kuru pat lielgabala šāviena attālumā nedrīkst laist pie valsts pārvaldes. Pēc vecas tradīcijas, kuras sagraušanu sāka Ruriks, bet pabeidza viens no viņa pēcnācējiem – Dmitrijs Donskojs, šāds cilvēks nekad nevarētu būt valsts vadītājs.
b) Pēteris I — psihiski un garīgi atpalicis cilvēks, kuru vēl jo vairāk nevar laist pie valsts stūres.
c) Pēteri I bija savervējuši vai sazombējuši antikrievu spēki Lielās sūtniecības brauciena laikā. Savervēšana – šaubīga sakarā ar to, ka vervētāji nevarēja piedāvāt viņam neko tādu, kas viņam, kā absolūtam monarham, vēl nebija.
d) Pēteri I ar viltu ievilināja Lielajā sūtniecībā viņa viltus draugi, un vienā no sūtniecības apmeklētajām valstīm viņu samainīja ar ārēji līdzīgu cilvēku, kurš pat nebija viņa dubultnieks. Ļoti daudzās atšķirības starp to cilvēku, kurš aizbrauca Lielajā sūtniecībā, un to, kurš no tās pārradās, kā arī viņa rīcības analīze pēc atgriešanās, padara šo pieņēmumu par ļoti iespējamu un principā par vienīgo loģisko.
4. Pētera baznīcas reformas bija virzītas gan pret pareizticīgo kristietību, gan arī pret pagrīdē aizgājušajiem zintniekiem – Slāvu-Āriešu Vēdisma - sargātājiem. Pēteris I pavēlēja no visiem klosteriem, pilsētām un ciemiem atvest vecās grāmatas „kopiju noņemšanai”, turklāt uz galvaspilsētu atvestās grāmatas pēc tam neviens neredzēja, kā arī neviens neredzēja no šīm grāmatām „noņemtās” kopijas. Interesanti ir tas, ka par šīs pavēles nepildīšanu tika paredzēta dzīvības atņemšana. Vai nav tiesa – dīvainas rūpes par grāmatām...
5. Kazaku ordu (karaspēka) izdzīšana no Maskavijas robežām piespieda Pēteri I sākt armijas formēšanu pēc Rietumeiropas parauga. Šim mērķim Pēteris I piesaistīja militārpersonas no Eiropas valstīm, dodot tām milzīgus atvieglojumus un privilēģijas salīdzinājumā ar krievu oficieriem. Ārzemnieki neieredzēja visu krievisko un ņirgājās par krievu vīriem, kas ar monarha varu bija sadzīti armijā. Ārzemnieku virskundzība armijā, valsts dienestā un jaunās paaudzes izglītības un audzināšanas sistēmā noveda pie aristokrātijas un tautas opozīcijas. Atteikšanās no kazaku karaspēka izmantošanas, jo viņi atbalstīja vecās tradīcijas, bija liela stratēģiska kļūda. Tieši kazaku lavas principu izmantoja boļševiki savu jātnieku armiju veidošanā, kurām bija izšķiroša loma 1918.-1924. gada pilsoņu karā.
6. Zviedru armijas sagrāve noveda pie Zviedrijas novājināšanās, un tā zaudēja ietekmi uz Eiropas valstīm, kas radīja to nostiprināšanos uz Krievijas karaspēku uzvaru rēķina. Teritoriālie ieguvumi bija nesamērojami salīdzinājumā ar valsts ciestajiem zaudējumiem – diviem miljoniem cilvēku. Tai laikā viss Eiropas iedzīvotāju skaits nepārsniedza divdesmit miljonus. Tieši no Pētera I sākās krievu tautas, kopumā - slāvu, genocīds. Tieši ar Pēteri I krievu dzīvības kļuva par maiņas kārtīm Rietumeiropas politiķu politiskajās spēlēs.
7. Pēteris Lielais „izcirta logu” uz Eiropu, nodrošināja Krievijas izeju uz Zviedrijas līci pēc seno krievu teritoriju atgriešanas uzvaras rezultātā pār zviedriem. Pareizāk gan būtu teikt, ka viņš„izcirta logu” uzMaskaviju Eiropas valstīm. Līdz Pēterim I ārzemnieku iekļūšana Maskavijas zemēs bija ļoti ierobežota. Galvenokārt tiesības šķērsot robežu ieguva vēstniecību cilvēki, daži tirgotāji un ļoti nebūtisks ceļotāju skaits. Pētera I laikā Maskavijā ieplūda piedzīvojumu meklētāju un avantūristu pūļi, kuri alka piebāzt savas tukšās kabatas ar krievu zemes bagātībām. Interesanti tas, ka tiem visiem tika piešķirti milzīgi atvieglojumi un priekšrocības salīdzinājumā ar patieso krievu aristokrātiju, tā arī ar krievu tirgotājiem un darījumu ļaudīm.
8. Savas armijas uzturēšanai Pēterim I bija nepieciešami milzīgi līdzekļi, kuru lielu daļu uzreiz izzaga gan krievu blēži, gan arī viņa karsti mīlētie ārzemnieki. Turklāt lielu daļu izzaga tieši ārzemnieki, no kuriem daudzi savā dzimtenē bija nabagi, cēlušies no nabadzībā nokļuvušām muižnieku dzimtām, bija otrie, trešie u.t.t. dēli, kuri nevarēja cerēt uz jebkādu mantojumu. Daži no tiem, piebāzuši savas kabatas ar viņiem vēl neredzētām bagātībām, atgriezās savā dzimtenē, citi deva priekšroku turpināt iedzīvoties uz tautas, kura tiem bija sveša, rēķina.
9. Pēteris I ievieš daudzus nodokļus, lai papildinātu ātri tukšojošos valsts kasi. Tieši viņš atved no Zviedrijas vodku un izveido valsts vodkas monopolu. Vodka tika pārdota valsts krogos, traktieros un zirgu mītavās. Līdz Romanoviem Krievijā dzeršana bija netikums, par kuru, vēl Ivana IV laikā, sēdināja cietumā un iekasēja lielu sodu. Tieši Pēteris I veicināja dzeršanu Krievijā, izvēršot plašu reklāmas kampaņu, veicinot dzeršanu visos sabiedrības līmeņos, ar savu piemēru piespiežot cilvēkus dzert. Vodkas monopols nesa pasakainus ienākumus valsts kasē, kas arī bija nepieciešams viņa mērķiem. Valsts kases izmaksātā nauda sāka ātri atgriezties ar minimāliem izdevumiem. Padomju laikos boļševiki „pavairoja” Pētera „Lielā” praksi, padarot vodku par šķidro valūtu, ar kuras palīdzību apzaga cilvēkus, atņemot viņiem jau tā nožēlojamās kapeikas, kuras tika viņiem izmaksātas algas veidā u.t.t.
Šo sarakstu varētu turpināt gandrīz līdz bezgalībai. Visi Pētera I „lielie darbi” uz viņa nāves brīdi 7233. gadā no M.N.Z.T. vai 1725. gadā noveda Maskaviju (kuru viņa valdīšanas laikā sāka saukt par Krievijas Impēriju) līdz nožēlojamam ekonomiskam stāvoklim, kuru var salīdzināt tikai ar Juku laikiem, kuru radīšanā Romanoviem un viņu radiniekiem bija tālu ne pēdējās lomas. Uzvaras pār Zviedriju atnesa krievu tautai, precīzāk – tās daļai, kas vaidēja zem Romanovu jūga, reāla jūga, nevis viņu izdomātā mongoļu-tatāru jūga, kura nekad nav bijis, milzīgu postu.
Romanovu īpašumi, neapšaubāmi, būtiski pārsniedza jebkuras Eiropas valsts apmērus, bet tomēr nebija tā Krievijas Impērija, kuras vēsturi mums pasniedz „krievu” vēsturnieki. Austrumos Pētera I Impērija iet pa Urālu kalnu rietumu atradzēm, un tikai! Interesanti, ka šajā kartē parādītas divas Novgorodas: kā pilsētas (Novogrod – Novgoroda pie Ladogas un Novogorod – Novgoroda pie Volgas) un apgabals Zolotoje Koļco robežās, kuras pilsētu grupu kartē sauc par Novogrod ar lielo burtu. Tas apstiprina A.T.Fomenko pieņēmumu par to, ka par „Gospodin Veļikij Novgorod” Krievijā sauca Zolotoe Koļco megapolisi, nevis nelielo pilsētu pie Ladogas. Kartē pat Maskava, esot galvaspilsētai, nav izcelta tā, kā izcelta Gospodin Veļikij Novgorod – pilsētu grupa, kas veidoja Maskavijas tirdzniecības un kultūras centru.
Tas ir vēl viens krievu vēstures falsificēšanas apstiprinājums.
Par nožēlu praktiski krievu tautas vēsturē nav nekā, kas tādā vai citādā formā nebūtu falsificēts. Varbūt pienācis laiks mums, visiem krieviem, uzzināt taisnību par savas tautas Lielo pagātni, bet nevis VĒSTURI (ИС(З)ТОРИ(Ы)Ю), kura mums tiek pasniegta uz „šķīvīša”?! Tikai rodas jautājums: kuram šāds „šķīvītis” ir izdevīgs?!
Nikolajs Ļevašovs, 2004. gada 29. jūlijā.
<!-- [endif] -->
<!-- [if !supportFootnotes] --> [1] <!-- [endif] --> В.М. Дёмин «От русичей к Россиянам», Москва-Омск,„Русская Правда”, 2003 г., с 24. (V.M.Djomins „No rusičiem līdz Krieviem”, Maskava-Omska, Russkaja Pravda, 2003.g., 24.lpp.)
<!-- [if !supportFootnotes] --> [2] <!-- [endif] --> Encyclopedia Britannica, Vol. II, Edinburgh, 1771, p. 682. (Britu enciklopēdija, pirmais izdevums, 2. sējums, Edinburga, 1771. g., 682.lpp).
<!-- [if !supportFootnotes] --> [3] <!-- [endif] --> Encyclopedia Britannica, Vol. III, Edinburgh, 1771, p. 887, (Britu enciklopēdija, pirmais izdevums, 3. sējums, Edinburga, 1771. g., 887. lpp.).
<!-- [if !supportFootnotes] --> [4] <!-- [endif] --> Vārda «къназь»skaidrojumu dod G.S.Grinēvičs, grāmatas „Pareizticīgo Raksti” autors. Izdevniecība «Общественная польза», Maskava, 1993, ISBN 5-85617-001-6.
<!-- [if !supportFootnotes] --> [5] <!-- [endif] --> N.V.Ļevašovs «Būtība un Prāts»,2. sējums, 9. daļa,Sanfrancisko privāts izdevums, 2003. g.
<!-- [if !supportFootnotes] --> [6] <!-- [endif] --> G.V.Nosovskis,A.T.Fomenko „Krievijas, Anglijas un Romas jaunā hronoloģija»,Finanšu izdevniecība „Деловой экспресс”,Maskava, 2001. g., 234 lpp.
<!-- [if !supportFootnotes] --> [7] <!-- [endif] --> J.T.Baida.„Lielais viltvārdis” (zarpeter.narod.ru/facts.htm), S.Karpušenko „Viltus Pēteris. Ešafots Imperatoram”,Izdevniecība „Амфора”,Maskava, 2000.
